Pagājušo nedēļ lielu rezonansi, ne tikai virtuālajā vidē, izraisīja raksts "Es esmu gaišreģe" (http://labienodomi.wordpress.com/2009/10/20/es-esmu-gaisrege/). Tā kā mana profesionālā darbība ir tieši saistīta ar publiskajiem iepirkumiem, vēlējos izvērstāk paust savas pārdomas par šo 'notikumu'.

Pirmkārt - man prieks, ka beidzot tam ir veltīta pienācīga uzmanība. Te nu uzreiz jāatzīmē, ka šis gadījums nav necik unikāls, un līdzīgi stāsti laiku pa laikam parādās publiskajā telpā. Tomēr - vai pie šīs un līdzīgām situācijām neesam vainīgi mēs paši? Kā minēju komentāros pie paša raksta - viena lieta ir runāt par problēmu, bet pavisam cita - šo problēmu risināt. Lūk risinājumi un ieteikumi, kā rīkoties, ja sastopaties ar tamlīdzīgu problēmu.

Par notikušo konkursu. Loģiski, ka pasākums bija sarunāts. Tur nav divu domu. Pazīmes, pēc kurām var atpazīt 'sarunātos' konkursus esmu minējis jau iepriekš (raksts atrodams šeit). Tomēr - ne vienmēr šie sarunātie konkursi ir ļaunprātība, pret kuru nav iespējams cīnīties. Pastāstīšu par kādu gadījumu, kad pats piedalījos konkursa 'sarunāšanā'. Tolaik strādāju uzņēmumā, kas ražoja preci, kuru varēja iegādāties arī no citiem tirgotājiem (to pašu, nevis analogu). Mēs atradām klientu, izteicām piedāvājumu, tas tika atbalstīts un darījums varēja notikt, ja vien klients nebūtu valsts iestāde. Tātad bija jārīko konkurss. Lai arī no vienas puses, zinot, ka neviens bez zaudējumiem nespēs piedāvāt zemāku cenu, vēl nezinot 'konkursa' rezultātus jau pārrunājām līguma nianses ar juristiem, kamēr no otras - nevarējām būt 100% droši, ka kāds neizdomās piedāvāt analogu par zemāku cenu (ko teorētiski varēja). Protams, ielūgumu drukāšana jau ir par traku, tomēr analoģija ir tāda, ka M.Grigaļa kompānija līdz pašam pēdējam brīdim nevarēja būt PILNĪGI droša par savu 'uzvaru' tālāk minēto iemeslu dēļ. Un tie ir - kādās situācijās un kam var iesniegt sūdzību, un ko ar to var panākt.

Sūdzību IUB (Iepirkumu uzraudzības birojam) var iesniegt jau no brīža, kad konkurss ir izsludināts. Ar saviem klientiem esam to darījuši neskaitāmas reizes, un panākuši vēlamo rezultātu. Kādos gadījumos?

1) Ja maksa par nolikuma saņemšanu ir pārāk augsta (sīkāk rakstā)

2) Ja konkursa nolikums neatbilst Publisko iepirkumu likumam, VAI neatbilst ES savienības noteikto Publisko iepirkumu pricipiem, kuri ir:

• vienlīdzības princips (visiem vienādas iespējas un nosacījumi),
• nediskriminēšanas princips un savstarpējas atzīšanas princips (paredzēts uzņēmumiem, kas piedalās citu valstu iepirkumos),
• atklātības princips (pieejama informācija, kas nav definēta kā komercnoslēpums),
• proporcionalitātes princips (prasības atbilstošas pasūtījuma apjomiem).

Tātad vēl pirms piedāvājuma iesniegšanas, raksta "Es esmu gaišreģe" autore, jau varēja iesniegt sūdzību, ar ko būtu panākusi procedūras apturēšanu.

3) Nākamā iespēja iesniegt sūdzību (tagad jau par maksu) ir, ja neesat apmierināti ar iepirkuma komisijas spriedumu. Situācijas var būt dažādas,

• ir izvēlēts piedāvājums par lielāku cenu,
• izvēlētā piedāvājuma iesniedzējs neatbilst vajadzīgajiem kritērijiem (klupšanas akmens būvniekiem ar pirktiem būvdarbu vadītāju sertifikātiem ;),
• izvēlētajam piedāvājuma ir 'nepamatoti zema cena' (opcija, kuras neizmantošana ir novedusi pie pilnīgi nejēdzīga dempinga vismaz vienā nozarē tieši publiskajos iepirkumos) u.c.

Šinī gadījumā uz sūdzības izskatīšanas laiku, līdz lēmuma pieņemšanai - tiek apturētas turpmākās darbības - t.i. līguma slēgšana ar 'uzvarētāju'.

Noslēguma ieteikums - nekautrējieties izmantot speciālistu pakalpojumus, ja Jūsu uzņēmums nopietni vēlas iesaistīties publiskajos iepirkumos. Pieņemiet darbā speciālistu, vai izmantojiet ārpaklpojumus, jo dažādās situācijās, tiem, kas pārzin noteikto likumdošanu, būs vieglāk atrast piemērotu risinājumu. (Par vēlamo darba komandu raksts šeit)