Ikviens, kurš ir saskāries ar iepirkumu procedūrām, noteikti būs saskāries arī ar ‘maksu par nolikuma saņemšanu’. Veicot monitoringu kādam klientam, tieši pusei no viņu interesējošiem iepirkumu konkursiem ir prasība veikt maksājumu par nolikuma saņemšanu. Jautājums – cik tā ir samērīga katrā gadījumā?

Pirmkārt, vai šī prasība ir likumīga? Jā, tā ir. Tiesa gan, to nenosaka Publisko iepirkumu likums, bet gan Eiropas Komisijas regulas, Ministru kabineta noteikumi un likums „Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām” (53.p. 2.daļa).

Iepirkumu uzraudzības biroja komentārs šinī jautājumā ir prasīts visai bieži gan atsevišķos semināros, gan atbildot uz dažādām ieinteresēto pasūtītāju vēstulēm. Galvenajos vilcienos tas ir šāds: tā kā ne ar likumu, ne MK noteikumiem nav noteikta šīs maksas aprēķināšanas metode, par galveno kritēriju tās noteikšanai var būt tiešie ar nolikuma un tehniskās specifikācijas sagatavošanu saistītie izdevumi. Un ar to nav domāta samaksa par speciālistu pieaicināšanu specifikāciju sagatavošanai (tātad – tikai un vienīgi pasūtītājam ir jārēķinās ar šiem izdevumiem), bet gan: papīrs, printeris un pasta izdevumi. Tātad – maksai par nolikuma saņemšanu ir jābūt saprātīgai, un TĀS MĒRĶIS NAV GŪT PEĻŅU.

Secinājums: mēs sapratīsim, ja šī maksa ir noteikta 10 – 20 LVL robežās, bet - 100 lati par nolikumu? Jautājums – vai šī ir metode, lai izvairītos no nevēlamas konkurences vai X pagasta, pilsētas, novada padomes vai pašvaldības vēlme uzvārīties? Jebkurš no šiem variantiem ir pretrunā ar publisko iepirkumu principiem. Tādēļ – neliedziet sev to prieku sazināties ar pasūtītāja kontaktpersonu un painteresēties, kāds pamatojums ir nesamērīgi augstajai maksai par nolikumu.